iztraucētC1
verb/ˈiztraut͡seːt/
Translation
to disturb, to interrupt
Definition
By one's behavior, action, speech to cause (someone) to suddenly stop (acting, also being in some state); to be the cause of (someone) suddenly stopping (acting, also being in some state).
Latvian original
Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kādā stāvoklī); būt par cēloni tam, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kāda stāvoklī).
Inflections
Present
| sg. | pl. | |
|---|---|---|
| 1st person | iztraucēju | iztraucējam |
| 2nd person | iztraucē | iztraucējat |
| 3rd person | iztraucē | iztraucē |
Past
| sg. | pl. | |
|---|---|---|
| 1st person | iztraucēju | iztraucējām |
| 2nd person | iztraucēji | iztraucējāt |
| 3rd person | iztraucēja | iztraucēja |
Future
| sg. | pl. | |
|---|---|---|
| 1st person | iztraucēšu | iztraucēsim |
| 2nd person | iztraucēsi | iztraucēsiet / iztraucēsit |
| 3rd person | iztraucēs | iztraucēs |
- Infinitiveiztraucēt
- Imperativeiztraucē
- Imperativeiztraucējiet
Translations
- Русскийпотревожить, помешать
- Українськапотурбувати, завадити
- Lietuviųsutrukdyti, išbaidyti