nepaklausībaC2
noun/nˈepaklausiːba/4. declension · feminine
Translation
disobedience
Definition
A negative trait of a child's developing personality, characterized by disregard for and non-fulfillment of adults' instructions.
Latvian original
Bērna topošās personības negatīva īpašība, kam raksturīga pieaugušo cilvēku rīkojumu neievērošana, neizpildīšana.
Inflections
| sg. | pl. | |
|---|---|---|
| Nominative | nepaklausība | nepaklausības |
| Genitive | nepaklausības | nepaklausību |
| Dative | nepaklausībai | nepaklausībām |
| Accusative | nepaklausību | nepaklausības |
| Locative | nepaklausībā | nepaklausībās |
| Vocative | nepaklausība / nepaklausīb | nepaklausības |
Translations
- Русскийнепослушание, неповиновение
- Українськанепослух, непокора
- Lietuviųnepaklusnumas